Atvadu vārdi Jurim Vītolam

 

 

,,Kad pēdējais gājputns aizies 
Būs jālido pašiem…
Debesis nedrīkst atstāt tukšas.”     
                     

/O. Vācietis/

 

Ir atnācis oktobris, piekaisījis apvārsni ar gājputnu atvadu saucieniem, un, kā ikkatru gadu, neskaitāmās krāsās izgreznojis Latviju. Taču šajās dienās šis skaistums sāp ikvienam, kas savā ceļā kaut reizi sastapis Juri Vītolu. 7. oktobrī viņa brālis, Vītolu fonda dibinātājs Vilis Vītols, saņēma ziņu, ka Juris devies Aizsaules ceļos.

 Juris Vītols ir dzimis Rīgā. 1944. gadā Vītolu ģimene atstāja Latviju un par viņu mītnes zemi kļuva Venecuēla. 1959. gadā Juris absolvēja Venecuēlas Centrālo universitāti ar civilinženiera grādu un uzsāka darba gaitas. Paralēli tam viņš studēja tautsaimniecību Universidad Catolica Andres Bello (UCAB) un ieguva ekonomista grādu. Vairākus gadus Juris Vītols strādāja universitātē par pasniedzēju, tad kļuva par veiksmīgu uzņēmēju.

Allaž prieku viņam sagādāja iespēja palīdzēt citiem. Juris Vītols materiāli palīdzēja savai bijušajai universitātei UCAB. Par labdarību viņš saņēmis Venecuēlas valdības un universitātes apbalvojumus.

             Juris Vītols atbalstījis arī brāļa Viļa Vītola vēlmi palīdzēt Latvijas talantīgajiem jauniešiem iegūt augstāko izglītību un 2004. gada 1. septembrī dibinājis Jura Vītola stipendiju, kura piešķirta četriem informācijas tehnoloģiju studentiem. Šo gadu laikā, pateicoties viņa ziedojumiem, iespēja studēt tikusi dāvāta jau 14 jauniešiem. Katru gadu Juris viesojās Latvijā, tikās ar saviem stipendiātiem, bija patiesi ieinteresēts viņu likteņos un priecājās par sasniegumiem mācībās.

Nav daudz tādu cilvēku, kuri prot šo dzīvi ne tikai pilnvērtīgi dzīvot, bet arī svinēt - ik dienu, ik stundu, ik minūti, ne tikai sasniedzot izcilus panākumus darba dzīvē, bet galvenokārt dāvājot prieku par kopā dzīvošanu un kopā būšanu ikvienam, ar ko nākas sastapties. Jurim Vītolam neko nespēja nodarīt Laiks, jo mūžā katra diena bija pilna prieka -viņš allaž mācēja no dzīves ņemt pašu labāko: skaistākos ziedus, baudījumu, ko sniedz māksla un, protams, mīlestību, protot to gan saņemt, gan sniegt sev tuvajiem.

Ir pavadīts darbīgs un dzīvesprieka pilns mūžs, izaudzināti un izskoloti trīs bērni. Taču īpaši tuvas attiecības Juri allaž saistīja ar četrus gadus vecāko brāli Vili. Kaut arī pēdējos gadus viņus  šķīra vērā ņemams attālums, jo Vilis jau vairākus gadus dzīvo Latvijā, abi regulāri viesojās viens pie otra, kopā atzīmēja svarīgas jubilejas, priecājās gan par savu bērnu sasniegumiem, gan par paveikto dzīvē. Allaž viss tika dalīts uz pusēm - gan savulaik bērnībā ne tik bieži baudītais gardums, gan prieks par veiksmēm studijās un vēlāk ražīgā darbā, gan rūpes par Latvijā atgūto īpašumu un tā apsaimniekošanu. Visu viņi dalīja uz pusēm, tikai mīlestību pret Tēvzemi ne - tās abiem kopā bija tik daudz, ka pietika ko dāvāt ne tikai saviem bērniem, bet arī Vītolu fonda jauniešiem. Arī skumju smagums diemžēl šobrīd nav sadalāms, tikai ar tuvo cilvēku un visu  fonda ļaužu līdzijušanu varbūt mazliet vieglāk panesams.  

Ir nodzīvota skaista dzīve, un nu nav arī vairs sāpju - tās kopā ar dvēseli padebešos uz saviem baltajiem spārniem nes gājputni, atstājot tuvajiem vien skumjas, kurām kaut kad būs lemts pārvērsties par atmiņām, lai gan vēl ilgi, ilgi ļoti smeldzīgām. Bet mums, Šai saulē palikušajiem, atliek vien putnu balsīs censties saklausīt ne tikai atvadu kliedzienu, bet arī jaunas pārnākšanas solījumu un savas Tēvzemes mūžīgas mīlestības apliecinājumu.

Kā mūs atrast?
Rīga, Lāčplēša ielā 75B

Raksti mums