Vairas Vīķes - Freibergas, Korp! Spīdola, Vilhelmīnes Līnas Ozolas piemiņas stipendija

2007. gada 23. oktobrī Korp! Spīdola Kanādā sekretāre Inese Flude vēstulē fondam rakstīja par saņemto mērķziedojumu 40 000 Kanādas dolāru no Vilhelmīnes Līnas Ozolas testamenta izpildītājiem, kas papildinās Latvijā izveidoto Vairas Vīķes-Freibergas, Korp! Spīdola mūža stipendiju neaizskaramo kapitālu.

Vilhelmīnes Līnas Ozolas testamenta izpildītāji uzskata par savu goda lietu šo ieceri realizēt tā, kā to būtu vēlējusies aizgājēja, tāpēc savu lēmumu pamato: “Viņas sirdslieta bija latviešu valoda un vēlēšanās palīdzēt centīgiem maznodrošinātiem jauniešiem iegūt izglītību. Uzskatījām, ka vislabākais veids, kā to izdarīt, ir daļu mantojuma uzticēt Korp! Spīdola Kanādā, kuras jau 2005. gadā Latvijā dibinājušas Vairas Vīķes-Freibergas, Korp! Spīdola, Kanādas un Amerikas latviešu devums stipendiju.” Tā novēlēta pedagoģijas, baltu filoloģijas un latviešu literatūras studentiem nolūkā dot savu ieguldījumu latviešu valodas un literatūras izkopšanai, attīstībai un valodas un literatūras mantojumu nodošanai nākamajām paaudzēm.

Vilhelmīne Līna Ozola (dzimusi Bērziņa) dzimusi 1904. gadā Priekules pagasta Garozu mājās. Vecākiem piederēja saimniecība, kurā viņi nodarbojās ar lopkopību un graudkopību, tur bija ierīkots arī zivju dīķis, kalniņā atradās ģimenes kapsēta. Ģimenes sievietes darbojās Priekules aizsardžu pulciņā, viņu mājās bieži tika rīkotas vakarēšanas ar rokdarbu un pārrunu nodarbībām, svinēti Jāņi. Vilhelmīnei bija četri brāļi un viena māsa. Brālis Fricis bija Priekules pienotavas vadītājs, Arnolds ar sievu Annu tika izraudzīts par saimniecības mantinieku. Saimniecību modernizēja, un tā tika atzīta kā labākā, Valsts prezidents Dr. Kārlis Ulmanis to apbalvoja ar Zelta medaļu.

Vilhemīne studēja baltu filoloģiju, ar uzslavu beidza Rīgas Skolotāju institūtu kā pirmā izlaiduma absolvente. Pēc studijām dzīvoja Rīgā un mācīja latviešu un angļu valodu. Izgājusi latviešu bēgļu gaitas, vācu nometnē Mērbekā dibināja latviešu skolu, kurā mācījās aptuveni 200 bērnu. Vēlāk arī Londonā, Anglijā, palīdzēja veidot latviešu skolu. Pēc kara viņas bēgļu gaitas aizveda uz Kanādu, kur no 1954. līdz 1959. gadam strādāja par skolotāju Toronto Latviešu biedrības sestdienas skolā, par darbu saņemot skolas labvēļa sudraba nozīmi. Vīrs Roberts bija “Daugavas vanagu” Toronto nodaļas biedrs, Toronto Austrumu draudzes padomes loceklis un Latviešu tautas augstskolas kasieris. Abi bija nacionāli noskaņoti cilvēki.

Pēdējos deviņus dzīves gadus Vilhelmīne pavadīja Kanādas latviešu aprūpes mājā, Kristus Dārzā. 2006. gadā 102 gadu vecumā, Vilhelmīnes dzīves gājums beidzās. Gandrīz līdz pēdējam viņa spēja ciemiņiem deklamēt jaunībā iegaumētās dzejas, citēt literāras frāzes un pamācīt īsti latvisku valodu: “Grieznītes, nevis šķēres, acenes, nevis brilles...” Mūža pievakarē atceroties savu pirmo mīlestību, viņa teica: “Latviešu valoda bija kā esamība manī... Es dzejā vien varēju sarunāties... Labie vārdi nāca ciemos kā jauki viesi.”

How to find us?
Rīga, Lāčplēša ielā 75B, Darba laiks: 8.00-16.00

Contact us