Valijas Tijas (dzim. Lapševskis) Sausiņas piemiņas stipendija

“Ej, bāliņ, taisnu ceļu,

runā taisnu valodiņu.

Tad Dieviņš palīdzēs

 godam mūžu nodzīvot“

 Māra Prāvs

Mūžs - tas ir ceļš, ko var iet divējādi: pa maliņu kautrīgi un nemanāmi laipojot vai arī taisni, pa pašu vidu, nelokoties un neklanoties, bet tautas tikumus un Dieva likumus ievērojot. Ne vienmēr tas ir viegli un vienkārši - Liktenis piedāvā ne vienu vien pārbaudījumu, kuru izturēt spēj tikai cilvēks ar stipru gribu un pārliecību par sava ejamā ceļa pareizību. Tieši tā - taisnu ceļu ejot un taisnu valodu runājot- savu mūžu nodzīvoja Valija Tija Sausiņa (Lapševskis),  kurai lielu daļu mūža nācās pavadīt Zviedrijā. Taču Valijas kundze nekad neaizmirsa ne Talsus, savu dzimto pusi, skaisto deviņu pakalnu pilsētu, ne tos tikumus, kas iemantoti jau bērnībā vēl šeit, Latvijā, dzīvojot- godīgumu, čaklumu un savas zemes mīlestību.

Godinot mātes piemiņu, Valijas Tijas Sausiņas meita Māra Prāvs dibina stipendiju, lai atbalstītu jaunieti no Talsiem, kurš izvēlējies studijas apgūt tautsaimniecības vai lauksaimniecības nozarē. Šo stipendiju uzticēts administrēt Vītolu fondam.

Valija Tija Sausiņa (Lapševskis) dzimusi 1921. gada 26. janvārī, dienā, kad notika Latvijas atzīšana de iure. Viņa smejoties ir teikusi: “Kamēr es te jūsu priekšā sēdēšu un jūs mani redzēsiet, jūs zināsiet, ka tieši tik veca ir Latvijas valsts un neaizmirsīsiet to nekad!” Valijas kundze bērnību pavadīja Talsos, uzaugot dzirnavu un kokzāģētavas īpašnieku Žaņa un Emmas ģimenē. 1944. gadā Talsu baznīcā Valija apprecējās ar tālbraucēju jūras kapteini un kuģa īpašnieku Jāni Gustavu Sausiņu. Tajā pašā gadā sākās krievu armijas iebrukums Kurzemē, un 23 gadu vecumā Valija kopā ar māsu Ilgu un māti Emmu no Užavas jūrmalas atstāja Latvijas krastu, lai kopā ar citiem patvēruma meklētājiem šķērsotu Baltijas jūru uz dotos Gotlandi. Laimīgā kārtā pēc dažām dienām vīrs Jānis arī ieradās Zviedrijā, un ģimene apmetās uz dzīvi Geteborgā. Viņi bija viena no pirmajām latviešu ģimenēm, kuri trimdas laikā uzcēla Zviedrijā māju.  Valijas un Jāņa Sausiņu ģimenē tika uzaudzināti trīs bērni: Juris, Mārtiņš un Māra. Vecāki bērnus audzināja patriotiskā garā un vienmēr uzsvēra, ka ir jāatceras, ka Latvijai jābūt brīvai valstij. Valija savu dzīvi veltīja galvenokārt ģimenei. Viņa ļoti mīlēja dabu, tīrību, visu skaisto. Valija pēc smagas slimības no dzīves šķīrās 2009. gada 27. novembrī un atdusas Gēteborgas kapsētā blakus vīram Jānim.

Māra Prāvs dzimusi 1949. gada 22. martā Gēteborgā, Zviedrijā. Viņa pati priecājas, ka esot īsts ,,pavasara bērns’’- allaž gaiša, pozitīva, skolas laikā - ļoti uzcītīga skolniece. Māra izglītojusies Minsteres latviešu ģimnāzijā- tur vēlējusies mācīties, jo tur zināšanas apguvis vecākais brālis Mārtiņš. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas viņa vēlējās studēt Minsteres medicīnas fakultātē, bet vecāki bija ieplānojuši emigrēt uz Kanādu. Tur Māra uzsāka studijas franču universitātē Otavā, kur  absolvēja divas fakultātes ar priekšmedicīnas zināšanām. Viņa ieguva bioloģijas un bioķīmijas bakalaura grādu Karletonas Universitātē (Carleton University).  Ar dzīvesbiedru Māri viņa satikās Nākotnes 70 jauniešu dienās Toronto. Māra bija ļoti aktīva LNJK (Latviešu nacionālā jaunieši Kanādā) biedre un tika ievēlēta LNAK valdē. Tika nodibināta ģimene, un turpmākā dzīve ritēja Amerikā, vispirms Filadelfijā. Māra uzsāka darbu farmācijas kompānijā Merck Sharp & Dohme. Kompānijā bija nepieciešams darbinieks ar valodu zināšanām- Māra labi pratu zviedru, norvēģu, dāņu, vācu valodas.  Tā bija viņas pirmā un pēdējā darba vieta - šeit tika nostrādāti 32 gadi. Mārai allaž ir bijis svarīgs viss, kas saistās ar Latviju. Kad meitenes bija maziņas, viņa ar vīru darbojās latviešu skolā Filadelfijā, veda bērnus uz latviešu nometnēm un skoloja viņus Garezerā. Māra ir filistere korporācijas „Daugaviete” Filadelfijas kopā. Vēlāk, aizejot pensijā, abi ar vīru pārcēlās uz Floridu, kur abi aktīvi iesaistījās Floridas latviešu sabiedrībā. Māra aktīvi darbojās Sv. Pēterburgas latviešu biedrības valdē, Sv. Pēterburgas Daugavas Vanagu apvienības valdē un ir ziedojusi arī Saulgriežu nometnei Latvijā.

Māra pati atzīst, ka nekad neesot cerējusi, ka atgriezīšoties Latvijā - tolaik licies, ka tas paliks tikai sapnis, lai gan vīrs Māris vienmēr bijis pārliecināts, ka Padomju Savienība reiz sabruks. Tagad Māra saka: ,,Esmu pateicīga Dievam, ka man ir dota iespēja redzēt Latviju, redzēt savas dzimtās mājas un dzimto pilsētu. Manai mammai bija iespēja atgūt daļu no saviem lauksaimniecības īpašumiem. Tos pārdodot, es vēlējos ziedot daļu no iegūtajiem līdzekļiem. Mans noteikums, pārdodot īpašumu,  bija pārdot to tikai latvietim. Es jūtos pateicīga savai mammai, tādēļ nevēlos, lai viņas vārds pazūd. Jūtos tā, it kā ieliktu sēkliņu zemē, lai tā varētu izaugt par skaistu augu. Tas ir veids, kā turpināt mammas piemiņu un sniegt kādam centīgam jaunietim iespēju iegūt augstāko izglītību. Vēlos, lai turpinās ķēdes reakcija, kad no manas labās gribas arī kāds jaunietis iedvesmotos un tālāk nestu pasaulē labestību.”

Šī mazā sēkliņa, auglīgajā Latvijas zemē likta, rūpīgi kopta un lolota, noteikti izaugs, par burvīgu ziedu vai raženu koku kļūs un priecēs ne vienu vien. Un tai būs stipras un dziļas saknes - gluži kā cilvēkiem, kuri, Liktens vēju svaidīti, savas zemes mīlestību spējuši dzīvu saglabāt.

Kā mūs atrast?
Rīga, Lāčplēša ielā 75B, Darba laiks: 8.00-16.00

Raksti mums