Viļa Olava piemiņas stipendija

 
Vilis Olavs

Vilis Olavs (Plute) dzimis 1867. gada 6. maijā Bauskas pilsmuižas Olavās kā saimnieku Jēkaba un Dārtas Plutes ģimenē trešais bērns. Viņš uzsāka mācības Bauskas elementārskolā un apriņķa skolā, tad Pētera ģimnāzijā Jelgavā, kur sacerēja pirmos rakstus par tautas senatni, kuri tika iespiesti "Austrumā" un apbalvoti ar Reinberga prēmiju. Vili interesēja vēsture, filozofija, rakstniecība, tomēr, paklausot mātes padomam, viņš izšķīrās par teoloģijas studijām Tērbatā. Tur Vilis turpināja Jura Alunāna un Ata Kronvalda aizsākto rakstu sēriju "Sēta. Daba. Pasaule", izdeva enciklopēdisku apceru virkni "Latvju tauta", publicēja vairākus pētījumus.

Pēc studijām Vilis Olavs kopā ar literātiem Raini, Rūdolfu Blaumani un citiem aktīvi iesaistījās Rīgas Latviešu biedrības darbā. Viņam  tika uzticēts RLB Zinību komisijas priekšnieka amats, un pats svarīgākais veikums – etnogrāfiskās izstādes sarīkošana Viskrievijas arheologu biedrības kongresa laikā 1896. gadā Rīgā, pilsētas kanāla malā.

1901. gadā Vilis Olavs salaulājās ar Frīdu Eizenbergu. Abus saistīja  kopīgas intereses – pastiprinoties rusifikācijai, viņi gribēja būt kopā ar latviešu tautu, to vadīt un virzīt tautisko centienu garā. Strādājot kā skolotāji, papildinot izglītību un studējot komerczinības, viņi dibināja skolēnu pulciņus, izdeva skolas žurnālus. Radās doma atvērt Rīgā sieviešu tirdzniecības skolu, par Frīdas vecāku iekrāto kapitālu un pūra naudu tika iegādāta divstāvu koka māju Marijas ielā, un 1904. gadā finanšu ministrs atļāva mācītājam un tirdzniecības zinību kandidātam Vilim Olavam atvērt sieviešu tirdzniecības skolu 133 audzēknēm, kuru vēlāk nosauca par komercskolu, mācot arī mašīnrakstīšanu un stenogrāfiju. Drīz tika uzsākta jaunas sešstāvu skolas ēkas celtniecība, taču tai nebija lemts ilgi darboties, jo tuvojās Pirmais pasaules karš un Olava tirdzniecības skola tika evakuēta  uz Pēterpili.

Tur Vili Olavu Bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja vienprātīgi ievēlēja par savu priekšsēdētāju, un šī vīru kopa bija topošās brīvās Latvijas pirmais parlaments svešumā, kas neaprobežojās tikai ar pabalstu piešķiršanu – viņi iedvesmoja un vienoja zinātniekus, juristus, skolotājus, māksliniekus un politiķus pielikt roku un sirdi Latvijas valsts pamatu veidošanā, latviska gara uzturēšanā. Tika dibināta Latviešu pagaidu nacionālā padome, kuras loma neatkarīgās Latvijas radīšanā bija ļoti nozīmīga.

Vilim Olavam neizdevās pieredzēt savas Tēvzemes lielo atmodu, jo pēc neilgas ārstēšanās Somijā viņš 1917. gadā devās mūžībā, 1921. gadā tika pārapbedīts Meža kapos. Uz kāda vainaga lentes bija lasāmi zīmīgi vārdi: "Latvijas namdarim Vilim Olavam". Viļa Olava devumu augstu novērtēja arī ministru prezidents Kārlis Ulmanis, teikdams: "Ideāli, kuriem pukstējusi Olava sirds tautas gaisma un brīvība. Lai Olava gars mūs pavada ik uz soļa, tad Latvija dzīvos saules mūžu."

Neatkarīgās Latvijas gados Olavu dzimtas darbu izglītībā turpināja valsts. Tirdzniecības skola, ieguvusi plašākas telpas, tika pārdēvēta par Viļa Olava Rīgas pilsētas komercskolu. Viļa Olava piemiņas stipendiju dibina Viļa Olava mazmeita Anna Olavs-Grambergs ar dzīvesbiedru Andri Stakli. 

 Anna Grambergs un Andris Staklis

Anna  Grambergs dzimusi  1939. gadā Rīgā. Bērnību kopā ar māsu Aiju viņa pavadīja Mežaparkā. Vecāki bieži bija aizņemti darbā, jo mamma bija ārste, bet tēvs ieņēma atbildīgu amatu, tāpēc par meitenēm rūpējās auklīte. Savukārt vasaras tika pavadītas vecmāmiņas Frīdas Olavs lauku mājās netālu no Cēsīm. Tur bija kā pasakā- ziediem klātas pļavas, skaists mežs, putnu dziesmas un vecmāmiņas mīļums.

1944. gada augustā nācās Latviju atstāt. Tika nolemts, ka māsiņas, mamma un abas vecmāmiņas dosies ar kuģi uz Vāciju, bet tēvs Aleksandrs Olavs kopā ar brāli Vili - ar laivu uz Zviedriju, kur visi vēlāk satiksies. Kuģim attālinoties no krasta, mamma lika meitenēm atvadīties no dzimtenes, kuru vairs nekad neredzēšot, taču jau toreiz Anna, tikko piecus gadus veca, sev apsolīja, ka noteikti atgriezīsies.

Diemžēl Liktenis lēma skarbi, un, nokļūstot Vācijā, tika saņemta ziņa, ka tēvabrālis Vilis noslīcis Ventā, apgāžoties pārpildītam plostam, bet tēvs apcietināts, tad nosūtīts uz Štuthofu, bet vēlāk nokļuvis Sibīrijā.

Ģimenes sievietes vispirms apmetās Reichenbahā, tad Nirnbergā, kur nācās piedzīvot pilsētas degšanu un neskaitāmus uzlidojumus, aukstumu un pārtikas trūkumu. Tālāk ceļš veda uz Mindelheimu, tad uz Olarcrīdu, kur mamma strādāja kā ārste pie UNNRA – tur tika saņemta ziņa, ka karš beidzies. Vēlāk- Memmingenberga, Mērbeka, Lahde, kur Anna sāka mācīties skolā ,,pie pašas labākās skolotājas un guntiņu vadītājas Gaidas Ķuzes.”

1949. gadā tika saņemta atļauja izceļot uz ASV. Tur ģimenei nācās apmesties Minesotas ziemeļos, Sandstonā, mājā bez elektrības un labierīcībām. Lai izdzīvotu, visiem- gan pieaugušajiem, gan bērniem  –  bija smagi jāstrādā un vienlaikus jāapgūst angļu valoda. Taču drīz laimējās pārcelties uz Rush City, kur Anna atsāka skolas gaitas, bet mamma – darbu slimnīcā. Nācās pārcelties vēl vairākas reizes, līdz mamma dabūja darbu Mineapolisas slimnīcā. Šai pilsētā bija daudz latviešu, darbojās sestdienas skola, kur Anna sadraudzējās ar vienaudzēm, ar kurām satiekas vēl šodien. Meitenes kopā tika iesvētītas, kopā mācījās Minesotas universitātē un iestājās korporācijā ,,Imeria”.

Anna 1958. gadā saderinājās ar latviešu medicīnas studentu, tika izsūtīti kāzu ielūgumi, arī senajam draugam Gvido Grambergam, taču Liktenis bija lēmis citādāk - laulības gredzenus viņa tomēr mija ar Gvido, bijušo Rīgas kaimiņu dēlu. Jaunā ģimene tūlīt devās uz Atlantu, uz romāna ,,Vējiem līdzi’’ zemi, kur pavadīja daudzus laimīgus gadus un kur pasaulē nāca abi dēli Marks un Ričards. Kad zēni bija izauguši, Anna sāka strādāt slimnīcas birojā, tad vadīja slimnīcas Medicare – apdrošināšanas nodaļu. Dēli izstudēja, apprecējās un tika sagaidīts pirmais mazbērns- piedzima Viktorija. Taču tad, kad mazmeitiņa bija piecas dienas veca, Gvido aizgāja gulēt un no rīta vairs nepamodās.

Tas Annai bija smags laiks. Vēl astoņi gadi tika nodzīvoti Atlantā, taču smaidīt viņa spēja tikai tad, kad atbrauca uz Latviju, tāpēc 1998. gadā viņa pārdeva iedzīvi un atgriezās mājās – Rīgā, lai uzsāktu jaunu dzīvi. Anna atjaunoja ģimenei piederošo dzīvokļu namu un apmetās tur.

Taču tad notika vēl viens pagrieziens Annas dzīvē – korporācijas ,,Tālavija” 100 gadu dibināšanas svētkos, uz kuriem viņa tika uzlūgta kā korporācijas dibinātāja Viļa Olava mazmeita, Anna sastapa Andri Stakli, kurš bija atbraucis no ASV. Tā bija  liktenīga tikšanās, un 2005. gadā abi svinēja kāzas senajā, burvīgajā Jaunpils viduslaiku pilī. Kopā ar viņiem bija arī abi Annas dēli un jau astoņi mazbērni. Nu jau daudzus gadus abi kopā pārvalda ģimenes īpašumus, ir atjaunojuši vecmāmiņas mājas pie Cēsīm, renovējuši un izglābuši no bojāejas vairākus kultūrvēsturiskos īpašumus.

Andris Staklis bija trešais bērns Roberta un Lūcijas Stakļu ģimenē – māsa Biruta un brālis Jānis bija vairākus gadus vecāki. Bija nolemts, ka izaudzis brālis būs saimnieks ,,Priedēs”, bet Andris un māsa studēs Latvijas Universitātē, taču karš šos nodomus izjauca, un 1944. gada septembrī ģimene devās bēgļu gaitās. Mājās palika tikai vecaistēvs, kurš negribēja atstāt saimniecību nepieskatītu.

Stakļu ģimene nonāca Dancigā, un tēvs tika nosūtīts uz fronti rakt tranšejas. Savukārt pārējie ģimenes locekļi tika pārvietoti uz dažādām vietām. Kādu laiku ziemā visi mitinājās pat netālu no Lībekas teātra zālē, un mazajam Andrim tad bija jāgādā malka kurināšanai. Tēvs atgriezās tikai aprīļa vidū. Karam beidzoties, radās bažas, ka šis ciemats varētu nonākt krievu armijas rokās, un ikviens saprata, ka tad par ,,dzimtenes nodevību” draudētu izsūtīšana uz Sibīriju. Tāpēc visi bēgļi no Latvijas ņēma visu, ko vien rokās varēja panest, un kājām devas uz Lībeku. Tur bēgļus iemitināja bijušajā militārajā nometnē Špakenbergā. Andris uzsāka skolas gaitas, iemācījās spēlēt šahu, kopā ar citiem zēniem iepazina apkārtni.

1950. gada sākumā ģimenei radās iespēja izceļot uz Ameriku. Pirmā apmešanās vieta bija Dienvidkarolīnā, kur pieaugušos gaidīja smags darbs, bet Andris atsāka mācības skolā. Kaut arī bija jāapgūst angļu valoda, zēns visai ātri guva labas sekmes mācībās. Tomēr vecāki uzskatīja, ka saikni ar latviešu sabiedrību zaudēt nedrīkst, tāpēc pārcēlās uz Nebrasku, vēlāk uz Linkolnu, kur tika uzcelta māja- tur Andra tēvs vēlāk nodzīvoja līdz 94 gadu vecumam.

Linkolnā dzīvoja ap 1200 latviešu, darbojās divas draudzes, vēlāk arī sestdienas skola, kuru Andris cītīgi apmeklēja, līdz tika uzaicināts dziedāt Linkolnas pilsētas zēnu korī. Jau agri zēns iemācījās pats pelnīt naudu –  jau kopš 13 gadu vecuma viņš strādāja golfa laukumā, vēlāk –  arī veikalā. Brīvajā laikā Andris spēlēja šahu un guva visai atzīstamus panākumus, viņam patika arī teniss.

Andris mācījās Linkolnas ģimnāzijā, tad uzsāka studijas Nebraskas Universitātē ķīmijas fakultātē, par labiem rezultātiem mācībās saņemot pat divas stipendijas: National Merrit, un ķīmijas stipendiju. Absolvējot universitāti, papildus akadēmiskam grādam Andris saņēma arī ASV Armijas virsnieka diplomu. Vēlāk studijas tika turpinātas, lai iegūtu doktora grādu.  Andris iestājās arī studentu korporācijā ,,Tālavija” – jau pavisam drīz viņu ievēlēja par sekretāru, kam sekoja v!sen! un tad sen! amats.

1961. gadā Andris Staklis salaulājās ar latviešu meiteni Intu Trautmanis, kura tolaik arī studēja Nebraskas Universitātē. Vēlāk ģimeni kuplināja meita Sandra.

Saņēmis doktora grādu, Andris sāka darbu DuPont firmā, bet drīz bija jāpilda obligātais militārais dienests, un viņš tika nosūtīts uz NASA – ASV astronautu apmācības centru Hjūstonā, Teksasā. Vēlāk Andris strādāja dažādās firmās: Textron, Niagara Falls, Bendix. Dzīvojot Mičiganā, viņš iesaistījās latviešu draudzē, un drīz tika ievēlēts Valdē, tad kļuva Valdes priekšnieks. Andris bija ,,Daugavas Vanagu” biedrs un darbojās korporācijā ,,Tālavija”, tika ievēlēts par senioru.

Organizējot korporācijas 100 gadu jubilejas pasākumu Latvijā, starp vairāk kā 400 dalībniekiem Andris ieraudzīja Annu Grambergs, un pavisam drīz kopējās intereses pārauga savstarpējā cieņā un mīlestībā.

Kā mūs atrast?
Rīga, Lāčplēša ielā 75B

Raksti mums